Iznākuši "Latviešu autoru suņu stāsti" starp kuriem lasāms arī G.Tālera stāsts "Manējais".
Mazs fragmentiņš no stāsta, cenšoties uz pasauli paraudzīties suņa acīm...
Agrs rīts.
Spožais vēl nav parādījies, bet Tumsas Laiks palēnām beidzas, jau visu var labi saskatīt. Stāvu ar izslietu galvu un vēroju kā migla līdzīgi dūmiem lēnām ceļas uz augšu.
Muskuļi saspringst, pēdas iecērtas slapjajās sūnās un tad... Aiziet!
Skriet, skriet, skriet!
Skriet cik jaudas, tā lai ausis plīvo, lai vējš šalc un kņudina ūsas. Līkumu līkumiem, cilpu cilpām starp sīkajiem krūmeļiem un visādiem lakstu puduriem. Tā, lai smiltis un sūnas šķīst pa gaisu!
Skriet!
Aiziet! Aiziet!
Vēders top mitrs garajā zālē un mētrās. Laikam no gaisa nācis slapjums. Tā reizēm gadās. Nekas! Manējiem tāds miklums ne visai patīk. Nezinu, kāpēc, jo tādās reizēs malu malas pārpilnas burvelīgiem aromātiem un Smaķiem, ko var ošņāt un ošņāt bez gala. Īpaši tad, kad kļūst gaišāks un no augšas sāk karsēt Spožais. Uh! Tad viss sāk kūpēt un visas pasaules smaķīši – smaķelīši kļūst divtik stipri. Daži no tiem pat šķiet garšīgi esam. Nu, piemēram, šis! O, jā! Es to jūtu! Siltu, mīkstu, smaržīgu kažociņu kaut kur augšā, lielajos torņos ar šalcošajiem jumtiem. Zinu, zinu, kas tu tāda! Zinu! Kur slapsties, palaidne, draiskule? Tūliņ tevi atradīšu. Aiziet, aiziet! Degunu gaisā! Meklēt, meklēt! Ahā! Redz, kur tu esi! Jūtu tevi! Vari neslēpties! Nāc lejā! Lejā, lejā, lejā! Ja ne, es kāpšu augšā. Kārtīgi palēkties, ar zobiem ieķerties, ar nagiem iecirsties, ar ķepām atsperties! Augšā būšu ātri! Jā, jā, jā! Nemaz neslēpies! Noķeršu!
- Atkal Džīna pa sapņiem vāveres trenkā, - kaut kur ieskanas Manējā balss. - Skat, kā ķepas raustās. Kur vāvers, sune? Kur vāvers?
Manējais smejas.
Manējā piebalso.
Gardais vāversmaķis pazūd, viss izgaist, attopos savā midzītī zem galda. Nu ja, tas jau bija tikai Tumšā Laika redzējums manā galvā. Kā Manējie saka – sapnis...
https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/204277-latviesu_rakstnieku_sunu_stasti.html