Visus krājumā “Nemierīgās dvēseles” iekļautos stāstus caurauž vienots vadmotīvs – cilvēka saskarsme ar tā saucamo “neredzamo pasauli”, dīvainu, noslēpumainu un neizpētītu dimensiju, no kuras mūs šķir dabas radīta aizsargsiena. Reizēm gadās, ka drošības barjera nezināmu iemeslu dēļ kļūst vājāka, ielaižot “tās puses” būtnes mūsu ikdienas dzīvē, un tad parasti sāk risināties dīvaini un neizskaidrojami notikumi, kuri tiek nodoti no paaudzes paaudzei, ar laiku kļūstot par leģendām, nostāstiem un ticējumiem.
Viduslaiku ceļotāji allaž savās hronikās rakstījuši par Latviju (Livoniju) ar bijību un bailēm kā par burvju, raganu un vilkaču zemi, kas pārpilna baisu parādību. Un tiešām – ja papēta senos rakstus un folkloras avotus, no pagātnes tumsības paceļas visai draudīgi tēli, no kuriem daži, ļoti iespējams, nekur nav pazuduši arī mūsu dienās...
Stāstu sižetos izmantoti latviešu mitoloģiskie tēli, leģendas un nostāsti - gan seni, gan mūsdienīgi, tostarp autora paša un viņam pazīstamu cilvēku personiskā pieredze.
No autora
Šausmu stāsti, “supernatural” žanrs, mazliet “advancētā” stilā, - brīžiem grūti saprast, vai baisās parādības, ar kurām sastopas stāstu varoņi, ir objektīvas vai subjektīvas dabas. Kur rodas “balsis” un vīzijas? Vai ienāk mūsu apziņā no ārpasaules (“viņsaules”), vai tomēr cēlonis slēpjas cilvēka apziņas vēl neizpētītajās dzīlēs?Šajos stāstos esmu sācis izmantot latviešu mitoloģiskos tēlus un folkloru. Izejmateriāls ir gana plašs, tāpēc centīšos drīz vien uzrakstīt turpinājumu.
Fragments
Viena reize bija tāda, ko nekad mūžā neaizmirsīšu. Tas bija tik reāli! Tāds kā sapnis sapnī... Redzēju, ka guļu, esmu aizmidzis, un mani moka kārtējie murgi, no kuriem uztrūkstos, nosvīdis slapjš. Bet atmoda nenes atvieglojumu, jo atkal skaidri dzirdu troksni. Kāds grabinās pie virtuves loga. Tāda kā skrāpēšanās pa palodzi... Kaķis, šoreiz gan tas ir kaķis, nodomāju. Pieceļos un eju viņu ielaist. Gaismu neieslēdzu, jo ārā spoži spīd mēness, visu var labi redzēt. Uz palodzes kaķa nav, bet skrāpēšanās turpinās, tāpēc pieeju pie loga. Atveru to un skatos, kur ir tas dzīvnieks, lai taču nāk iekšā un beidz ņemties. Tad saprotu, ka vainīgais ir kāds cits. Es redzu kādu salīkušu un tumšu stāvu ārā. Tas stiepj rokas, mēģina pieķerties pie palodzes... Kaut kas melns... tik ķēmīgs un pārdabisks, ka es stāvu, sastindzis šausmās. Kaulaini pirksti satver palodzi... Tūlīt tas iekāps pa logu! Lēnām parādās galva. Man vajadzētu bēgt, slēpties, saukt pēc palīdzības, bet esmu kā paralizēts, vien spēju stāvēt un skatīties. Galva jau ir virs palodzes. Sejas nav, tās vietā tikai tumšs, bezveidīgs plankums. Bet es skaidri zinu, ka tā ir ome Lidija, kas atgriezusies...Toreiz pamodos pats no sava kliedziena.