Bet gadās, ka šādas ēnas var fiksēt arī ar fotokameru. Pat man, jau sirmam un visādus jociņus-spociņus dzīvē redzējušam puisim bija jāsatrūkstas, kad ieraudzīju šo... (kas patiesībā izrādījās mans lietusmētelis, uzmests uz skapja durvīm žāvēties)
Bet nu - fragmentiņš no romāna "Pēdējais klients". Turpmākās dažas dienas patracināšu manus lasītājus ar maziem citātiņiem. Lai būtu interese iegādāties grāmatu vai vismaz doties uz bibliotēku, kad pienāks laiks.
Atkal aizkaru kustība. Tur, aiz lielās palmas. Vai tur kāds bija, kāds slēpās? Vēl viena ēna, kas ieradusies no viņpasaules?Sirds dauzījās un kūleņoja kā negudra. Nebija vairs ne ritma, ne kārtības, tikai haotiska spārdīšanās. Kā putns, kas izmisīgi cīnās, lai atbrīvotos no cilpas, tā viņas sirds tagad centās izrauties no krūtīm un aizlidot.Ēnas nu jau bija visapkārt.Ķeburainas, šausminošas rokas stiepjot, tās līda aizvien tuvāk un tuvāk...Aizkari pavērās, un viņa to ieraudzīja. Garu, zaļganu stāvu ar nedabiski noliektu galvu, ko sedza kapuce. Tas lēnām slīdēja tuvāk un tuvāk, tukšā apmeklētāju krēsla virzienāTas apstājās Irmai pretī un pacēla galvu.Ieraugot, kas slēpjas zem kapuces, viņu pārņēma pirmatnējas šausmas. Irma saņēma pēdējos spēkus, lai kliegtu, taču no spazmu aizžņaugtās rīkles izlauzās vien gārdziens. Un viņa gārdza un gārdza, līdz viņas putns beidzot izrāvās no cilpas un aizspurdza gaismā un brīvībā, atstājot trīsošo ķermeni vienu pašu baigo ēnu ielenkumā...