Tukuma 2020.gada prozas lasījumiem bija izvēlēts visai interesants uzdevums: jāveic Anša Lerha Puškaiša pasaku moderna interpretācija. Es kā psiholoģisku šausmu stāstu cienītājs izvēlējos pasaku "Trīs meitas" no krājuma Džūkstes pasakas.
Oriģinālā trīs meitenes klīst pa mežu, līdz apmaldās. Tad viņas atrod kādu akmeni un norunā, ka gulēs pie tā akmens. Viss būtu labi, bet tad sadzird kādu baisu balsi skanam no meža... Arī turpinājums un fināls ir visai baigs, īsti šausmu stāstu garā. Ņēmu un darbību pārcēlu uz mūsdienām.
Kamēr rakstīju, sāku domāt: kas gan tas bijis tāds par akmeni, kurš ir gana liels, bet ap kuru visai kompakti var sagulēt trīs cilvēki. Iztēlē uzreiz zīmējās stabam līdzīgs veidojums. Internetā diezgan ātri atradu, ka ir tādi akmeņi, visai dīvainas, falliskas formas, ļoti iespējams, savulaik izmantoti rituāliem. Saukti par balvaniem... Nu manai pasakas modernajai versijai atradās visai labs un reāls pamatojums. Meitenes, tātad, atrada vienu no balvaniem, nolēma atdarināt kādu senu rituālu, sagūlās ap akmeni, un tad...
Sanāca kā sanāca. Žūrijai patika :) Pasaku var lasīt šeit.